Izejas durvis aiz būvlaukuma

Rasa kodolu bāzē

Jānis iepriekšējā vakarā apsolīja mums brokastis, tikai ar nosacījumu, ja 7:00 būsim pie galda. Pamošanās jau ir izaicinājums. Savādi gan, lai kā pieēdies iepriekšējā vakarā, no rīta gribas atkal ēst. Roku rokā ar izsalkumu tieku līdz dzīvojamai mājai. Kautrīgi klauvēju pie durvīm, un var sadzirdēt tauku čurkstēšanu pannā ar Lil Yachty repu fonā. “Nāc tik iekšā!” atsauc Jānis. Priekšnamā tumšs, un es meklēju virtuvi orientējoties pēc skaņas un taustes.

Ēdam olmaizes. Tādas olmaizes, kur ola iecepta ķieģelīša formas maizes šķēlē.

BMW īpašā divīzija

Izmetam loku caur Lubānu, jo vēlējāmies pilsētas apciemojumu. Centrs daudz rosīgāks nekā piedzīvots Cesvainē un Madonā. Pie ēdnīcas nepārtraukta apeklētāju maiņa, stāvlaukumā brīvās vietas kā vakuums aizpildās ar atbraucošajiem auto. No ārpuses šī ir tā ēdnīca, kur saldos ēdienus pasniedz īstajos trauciņos. Aizdomas piepildās, un nevaram atteikt. Saldajam ēdienam vienmēr atradīsies vieta. Ēdnīcas interjers iestrēdzis kaut kur starp 70’o un eiroremontu, tik un tā brīdi šajās telpās ir kā laika mašīnā. Piedzīvojuma sajūsmu mums neizdodas slēpt. Starp vietējiem pusdienotājiem mēs esam kā atstarojošā veste.

Lubāns

Vidzemes augstiene jau tālu aiz muguras, un šodien pedalējam konstanti caur Lubānas apkārtnē siena ruļļu laukiem. Horizontu noslēdz plāna zaļa mežu strēmele. Cik tālu skaties, tik tālu lauki vien. Ik pēc pāris kilometriem šķērsojam pa apdzīvotai vietai ar pāris mājām. Vietām ir veikals, vietām kādreiz ir bijuši pat 2 vai 3, nu jau tikai relikvijas par kādreizējo ekonomisko spožumu.

Pāri Rēzeknei uz Īdeņu

Laika vīrs atnesis dienu, kurā pelde būtu kā kečups uz hotdoga. Vietējie salikuši mašīnas gar ezera krastu, cepās saulē vai veldzējas ūdeni. Mēs tūlīt arī atrodam brīvu punktu, aši pelddrēbēs iekšā, nu tik džumīsim, līdz visa dūša pāriet attopoties pret zaļo ūdeni. Visa piekraste noklāta ar aļģēm un zālēm. Iznirstot šeit tu pārvērties par varžucilvēku. Varbūt tas ir veslīgi un lietderīgi, bet mēs, pilsētnieki, pieraduši pie filtrēta ūdens aprobežojāmies vien ar iebrišanu līdz ceļgaliem. Auksts ūdens, grūti ieiet taču.

Zvejnieki

Ja mērķis aizmukt no pilsētas, tad Zvejnieku mājas Īdeņas ciemā ir īstā vieta. Tuvākie veikali 10+ kilometri. Tas nozīmē to, ka brauciens uz veikalu ir plānots, ar sarakstu, un vajadzēs lielu auto. Vieta savrup, bet ciemiņi šeit netrūkst. Atbraucām un bijām vienīgie, vēlāk vakarā ieklīda viens cits ceļotāju pāris. Nākamajā rītā plānota vesela grupa ar autobusu.

Vieni ciemiņi dodas prom, citi paliek
Bildes
Takas malā bija māja

Turpinot braucienu uz Varakļāniem Saimniece mūs aicina izmantot kartē redzamās takas. Sekojam ietikumam un braucam gar mierpilnām guļbūvju viensētām. Gar dažām zāle saaugusi līdz viduklim, tomēr takas izbraucamas, un velosipēdi nav jānes.

Nagļos logu rūtis ir baltas
Latvijas Valts Mežu (velo)ceļš

Tuvojamies brauciena finišam, un parasti šajā brīdī velosipēds jau ir līdz kaklam, un ātrāk gribas tikt galā. Rīkojamies netipiski principam, un izvēli starp garāku braucienu cauri mežam vai ātrāku ar putekļiem un mašīnām, protams dodam mežam. Skats kā bildē augstāk, jo izrādās Latvijas Valsts Meži šeit ir iekārtojuši kā atpūtas objektu. Veloceliņi meža vidū.

Ko ieguvām mežā, to zaudējām rijot izplūdes gāzes uz šosejas. Pirms Varakļāniem salaižu grīstē ar kartes lasīšanu. Esam vietā, kur grizties atpakaļ būs pārāk ilgi, un priekšā ceļa remonts. Pudeles kakla posmos starp luksoforiem tinam pedāļus un mūkam no fūrēm. Ceļu darbi tiešām ir pēdējā vieta, kur trāpīt ar velosipēdu, jo šeit tu esi niecība. Velosipēdists ar braucamo = 100 kg, fūre = daudz tonnas.

Daļu remonta izdodas apbraukt caur Varakļāniem. Tomēr vēl jāizlauž pēdējais mazais gabals līdz krogam, kur pieēdīsimies, lai aizmirstu remontdarbu pārdzīvojumu.

Alus vajag