Šis seko ierakstam 30/07/2015, kas bija atskaite pirms došanās 7 dienu veloceļojumā pa Kurzemes piekrasti.
Diena 0
Pusdienas pirms došanās ceļā. Tik ļoti sapriecājos par veikumu pie plīts, ka vajadzēja iemūžināt. Olu kultenis ar sačurkstinātu kūpinājumu, lociņiem, svaigiem gurķiem un ekošmeko rupjmaizi.
Bagāžas un uniformas kopbilde. Uniformā cargo šorti, bisoks spooorta zeķes un humpaļu abibas climacool sintētiskais krekls. Bagāžā ekstra kokvilnas t-krekls, tāds solīdāks krekls iziešanai, leginigi aukstiem vakariem, peldbikses, kompakts dvielis, ekstra apenes un zeķes, un pēciedeguma krēms. Visa bagāža satilpināta Relevate Viscacha somā.
Drapaks gatavs ceļam. Uz rāmja Abus somiņa instrumentiem un rezerves daļām, uz stūres Ortlieb soma fotoaparātam, makam, auzu cepumiem un citām ātras pieejas šmotkām. Pieņēmām stratēģisku lēmumu ņemt Kryptonite pakavus. Ekstra 1.7 kg uz velo, toties sirdsmiers, jo nav garantijas, ka visur būs iespējams drapaku uzglabāt acu lokā.
Dodamies uz Liepāju. Rīga-Liepāja vilciens diemžēl nav dāsns ar velo transportēšanas iespējām. Neesam vienīgie velotūristi vagonā, un draudzīgi izdodas savietoties ar citiem braucējiem. Uz perona bija viens čalis ar tandēmu. Redzēju viņu izkāpjam Liepājā, brauciens bija izdevies.
Diena 1
Izbraucām cauri Liepājai, uztankojām ūdeni Karostā, un tālāk uz ziemeļiem.
No Karostas līdz Šķēdei ir #legit asfalts – bez ielāpiem, gluds, maz satiksme. Tad mūs pārsteidz grantene ar trepi, kādu pat Latgalē nepiedzīvojām. Šis ceļa posms tika palaists garām pētot streetview maršruta plānošanas laikā. Tikām līdz Saraiķiem un tālāk uz šoseju kopā ar mašīnām.
Tā kā esam aplaimoti ar dienvidu vēju, tad bez pārmetumiem kaplējam uz 30+ km/h, un jau pirms dienvidus esam Pāvilostā. Kurš teica kaut ko par relaksētu braukšanu?
Gar stāvkrastu vijas meža takas, kuras aktīvi lobēju brauciena turpināšanai. Saskaņā ar karti, tās tālāk savienojas ar šoseju, nav riska apmaldīties. Nonākam pie kaut kā līdzīga smilšu karjeram/mx trasei, no šosejas puses iebraukšanu norobežo šlagbaumis. Izbraucam no “teritorijas”, un mūs pārsteidz dūšīgs četrkājains draugs. Bikses vakarā nebūs jāmazgā. Jaunais draugs šķiet “draudzīgs”, un mūsu klātbūtni nekomentē. Ne viena woof woof was given nahmin. Ar jauno pavadoni virzamies uz priekšu. Ceļs ved gar mazu saimniecību, un privātā teritorijā nekādi nesanāk ielauzties. Manāms, ka kāds “dārzā” rīkojas. Cik var būt dārzs šosejas malā, praktiski mežā. Saimnieku tā arī neieraugam, un suns mūs atstāj. Esam atpakaļ uz šosejas, vienā gabalā. Sastapšanās ātri tiek aizmirsta, jo prātā tikai vakariņas.
Pieslejam savus zirgus. Dienā nodedzinātās kalorijas atjaunojam ar kārtīgu cūciņ’ un šķidro maizīt’. Nav pamata steigai, naktsmītne turpat kaimiņos, vismaz saskaņā ar google maps.
Kad vēders pilns, tad nemaz nešķiet šaubīgi doties meža biezoknī, tieši pirms saulrieta. Izvēlamies taisnāko ceļu, varbūt nonāksim otrā pusē pārādes ieejai. Ātri vien ceļs pārtapa par taku, un tad taka aizauga. Attopamies meža vidū, Latvijas džungļos, un vienīgā celtne šeit ir medību tornis. Atjēdzamies, ka mūsu telefoniem ir arī zvanīšanas funkcija, sazinamies ar saimniekiem, un neesam pirmie viesi, kas šādi apmaldījušies. Saņēmuši jaunās koordināties dodamies uz īstajām mājām.
Redzējām lapsas un stirnas, un citus nakts braucējus. Mērķi sasniedzam tieši pēc saulrieta. Tiekam draudzīgi ierādīti savās naktsmājās. Pēc vakara dušas acis pašas krīt ciet. Tūristīgi pieveikti pirmie 107 km.