Gaiziņš & Lubāns 2

Sudārdiņš pēc tam, kad saule izdzenāja mākoņus

Modinātājs uzlikts 7:00 ar cēlu mērķi doties rīta peldē. Telefona troksnis, un acs plakstiņi kā aizlīmēti ciet. Pirmā pazīme – istaba pelēkā tonī – vai var būt ka saule vēl nav uzlēkusi? Paskatos pa logu, debesis tumšas, un ezera virsma stiprā vēja sarautās krunkās. Koki nevis stalti gaisā, bet locās vēja brāzmās. Nah-nah es guļu tālāk. Marina šo sakāvi nepiedzīvo, joprojām aizmigusi.

Augšā
Un augstāk

Todien Marina sasniedza 10 000 km nobraukumu uz sava CX9, kopš iegādes brīža. Notikumu atzīmējām ar pāris smaidīgiem pašiņiem Kāla ezera priekšplānā.

Brauciens šajā Latvju pusē ir aizraujošs. Ceļi Vidzemes augstienes apkārtnē nepārtraukti vijas augšā un lejā, pāri pauguriem un cauri ielejām. Katrs pagrieziens atsedz jaunu ainavu. Tas tā kā apmuļķo prātu un likvidē laika izjūtu. Brauciena pieturas punktus sasniedzam ātrāk, nekā šķiet ir braukts.

Gaiziņkalns
Sabrauca tūristi
Marinai nepietiek, vajag augstāk

Gaiziņam piebraucam no Golgāta trases puses. Esmu pozitīvi pārsteigts, jo komplekss ir atvērts apmeklētājiem, un pulcē vasaras sezonas tūristus. Trīs vācu kungi uz terases dzer kafiju, tikmēr viens brašs čalis izmanto kameršļūkšanas trasi, kas noslēdzas dubļu krāsas dīķi.

Uzbraukt Gaiziņā ir daudz grūtāk kā gaidīts. Turklāt atgriežoties mājās sāku pētīt velo piedziņas modifikācijas, kā samazināt priekšējo/aizmugurējo zobratu attiecību. Cīnoties ar mūsu 312 metrus virs jūras līmeņa pauguru, Marina gandrīz zaudēja elpu, un man kājas pārvērtās makaronos.

Gaiziņa virsotne ir sākums Latvijas snovborda mekai – Dāmu paradīzes slēpošanas trasei. Uzskatu sevi par snovbordistu, un vēlos noskaidrot, kas notiks, ja es mēģināšu par to nobraukt? Nekas daudz, tikai riteņa nešana cauri krūšu augstumā saaugušai zālei, un spriegotāja attīrīšana no stiebriem. Prieks par sasniegto.

Strādnieki darbā
Uz Cesvaini

Dienas atlikumā ierakstīta pietura Kusā, un galamērķis Cesvainē. Uz īsu mirkli šķita, ka Kusā debesis atvērsies, un pār mums gāzīsies viss Centrāleiropas karstuma viļņos iztvaicētais ūdens. Lietus gan nesākās, un sausi turpinājām tālāk. Braukt uz Cesvaini izvēlamies mazāk izmantotu maršrutu, mazāk auto un vairāk dabas. Vietām ceļš apdzīvots, ved cauri  pagalmiem, kur par laimi suņi neuzglūnēja.

Ceļš beidzās

Auzu putra ar makaroniem

Cesvainē nakti pavadījām savā mājā pie foršiem saimniekiem Edmunda un Māras, kuri jau sagaidīja pie vārtiem. Iepazīstinot ar dārzu, Edmunds mūs uzaicināja izpētīt arī ogu krūmus. Makaroni pamatēdienā, saldajā ēdienā baudījām upenes, mellenes un ērkšķogas. Ogu atlikumu no rīta sataisījām zaptē. Kad bijām jau gatavi kāpt uz riteņiem un atvadīties, sadzirdam kautrīgu klauvēšanu pie durvīm. Tur Māra ar kūpošām pankūkām un svaigu ērkšķogu zapti.

Biksēre
Ceļojums atmiņās
Marina parādīja kā no kukurūzas taisa lellītes

Braukšana pa lauku ceļiem bez mašīnu klātbūtnes izlutināja. Pēc Biksēres uz Madonu turpinājām pa šoseju, un sajūta kā pirmdien atpakaļ darbā – komplektā ar stresu un nepārtrauktu uzmanības patēriņu. Garām Madonai Lubāna virzienā, satiksme atslāba, un varējām tagad baudīt šosejas braukšanu. Attālinoties no Madonas, ainava izlīdzinās, sāk atklāties labības lauku plašumi. Ceļš kā lineāls taisni izstiepies mums priekšā.

Madonas centrā ir džungļi
Malku ārā, limuzīnu iekšā

Kapu ezers

Meirāni ir pēdējā vieta ar veikalu pirms naktsmītnes. Turpat ārā ēdam saldējumu un vērojam veikala apmeklētājus. Audi markas auto pārliecinoši ierindojas starp iecienītākajiem spēkratiem apvidū. Daudziem lauku veikaliem kopīgs ir šis – vāji apgaismotas telpas, nepārtraukta saldētavu dūkšana, piekrauti alus un stipro dzērienu plaukti, čipšu pakas pa rokai. Veikals Meirānos kā izcils piemērs. Pārdevējas draudzīgas it visur.

Gulēsim pirtiņā

Ja naktsmītnes meklējot mestu ar šautriņu kartē, visticamāk iekristu Kodoli. Tuvākie veikali vismaz 5 km attālumā, vienā pusē norobežo Aiviekste, otrā pusē labības lauki. Saimnieki šeit iekārtojuši bioloģisko saimniecību, un jau kādu laiku nodarbojas ar viesmīlību.

Bijām ieradušies nedaudz agrāk, un uz vietas mūs sagaidīja maza meitene – domājām pašu saimnieku bērns. Izrādās, ka nē, esot draugi, un mamma devusies izjāt ar zirgu. Zirgs. Saimnieks Jānis vēl ceļā no objekta. Piestrādā par būvnieku, tagad objekts Varakļānos – Varakļānu pils. Sanācis arī šeptēt Liepā, būvēt kāda oligarha īpašumu. Jānis aicina vakariņās, Jānis kopā garšīgāk, turklāt vēlās tuvāk iepazīt viesus. Tādu pavērsienu nebijām gaidījuši, protams atteikt nevar. Galdā svaigi kūpināta zivs, un eko tēju izlase. Saldajā ēdienā brūkleņu zapte uz rupjmaizes. Vakariņās mums pievienojas arī meitene ar mammu, pēc brīža ir klāt viņu tētis, un vēl piebrauc kaimiņš ar meitu. Vienā mirklī esam pie galda 8 cilvēki. Laukos sociālā aktivitāte pavisam citā līmenī.

Kodolu bāze