Brauciena atskaite: Kurzeme 2015 – Diena 4

Diena 4

Brokastīs saimniece cienā ar pankūkām. Pie galda mums pievienojies ir kungs no Vācijas, kurš ceļā jau mēnesi, un tuvākajās dienās plāno noķert prāmi atpakaļ mājās. Ceļu sācis Zviedrijā, tad uz Somiju, cauri Igaunijai. Nakšņo teltī, bet beidzot vēlējies nedaudz vairāk komforta. Novēlam laimīgu ceļu, viņš tālāk ceļo uz dienvidiem, mēs uz ziemeļiem.

Pietura Ovīšu bākā. Pirmajā stāvā iespēja apskatīt bāku gaismas līdzekļus, tomēr labākais skats ir pāri mežam uz Baltijas Jūru.

Pie Irbenes lokatora ir tūristu rosība. Tuvāki un tālāki kaimiņi, bet visiem sanāk vilties, jo lokatoram apkārt žogs, un slēgts uz remontdarbiem.

Uz ceļa biežāk mainamies ar velotūristiem, nekā dalam brauktuvi ar mašīnām. Vienā pusē priedes, otrā pusē priedes, ainava nemainīga. Monotonais klimats man sāk nosist morāli. Marina turas braši, bet es ar nodurtu galvu sekoju ceļa marķējumam, tikai lai netrāpītu grāvī. Ceļa posmā nav neviena benzīntanka, ne veikala, nekā. Pēdējā uztankošanās ar ūdeni mums bija Ventspilī, un rezerves varētu būt vairāk.

Piestājam Sīkragā, kur mūs apbalvo ar veselu pludmali mūsu rīcībā. Laiks launagam un atelpai. Brauciena uzdevumu sarakstā ir pelde Baltijas jūrā. Līdz šim vēl nav laimējies to īstenot, tāpēc nekavējamies ar izdevību, un drēbes nost, ūdenī iekšā. Baltijas jūra patīkami veldzē un uzlādē ar enerģiju brauciena turpināšanai.

Tūrisma kartes Sīkragā vēsta pa velo celiņu caur Lībiešu sētām. Šosejas mums šodien pietiek, tāpēc dodamies izpētīt. Veloceliņš realitātē ir aizaugusi taka ar sakritušiem kokiem un bedrēm, ka var lidot pāri stūrei, ja izdodas labi trāpīt iekšā. Braucienu tomēr atlīdzina tilts pār Mazirbes upi un vecā dzelzsceļa stacija.

Izsalkuši un izslāpuši meklējam Lībiešu tautas namu, kur pēc tūrisma informācijas centra nostāstiem darbojas arī kafejnīca. It kā šodien vajadzētu būt vaļā.

Vakariņās vistas karbonāde ar frī un saujiņu salātiem. Kas var būt labāks par šo. Pie galda mums pievienojas divi Vācu kungi, kuru uzmanību pievērsa mūsu velosipēdi. Viens esot izbijis sacensību braucējs. Dalījāmies ar piedzīvojumos, kungi sirsnīgi komplimentēja mūsu gāžamos, jo paši, diemžēl, ceļo uz tūristu hibrīdniekiem. Kur tas laiks, ka paši varēja ilgstoši braukt ar gonku velo, tagad vajag kaut relaksētu. Kungi dodas Rīgas virzienā, tā kā paredzams vēl satikties. Pilni enerģijas varam turpināt ceļu uz naktsmājām cauri Slīteres rezervātam.

Mežā mūs sagaida zvēri. Mūs pavada pūces kūkošana, dzeņa kalšana, un čaboņa no tuvākiem vai tālākiem krūmiem. No dīķa aizlaižas pīles un saceļ kņadu. Uz brīdi esam Latvijas džungļos.

Cik apkārtne dienas pirmajā daļā uz ceļa bija monotona, tad tagad prasās kāpt nost no riteņa, lai spētu visu aptvert. Rezervāts beidzas ar cirsmu, kura balto smilšu ceļā mūsu velosipēdi grimst, līdz ar to esam spiesti nokāpt, un turpināt stumšus.

Esam atpakaļ uz Latvju lauku ceļa, un drīz esam klāt lauku sētā, kur mūsu nakts atpūtai tiek piešķirta vesela māja. Saimniece piedāvā iekurināt pirti, bet mums prātā tikai gultas.