Salīdzinot ar iepriekšējās dienas sasniegumu kilometros, priekšā esošais plāns būs tīrā atpūta. Baudu pēdējos mirkļus šūpuļtīklā, kamēr Marina izpēta labākās vietas pusdienām.
No naktsmītnes dodamies prom pa klusu meža ceļu, it kā pa reiz bijušu ezera gultni. Mežs izved uz īsa reģionālās grantenes gabala līdz šosejai. Priekšā saceļas putekļu siena, un tas bija tikai vieglais auto. Nogaidam līdz norimst, un dodamies uz grantenes. Katram mums ir savs temps, esmu gandrīz sasniedzis asfaltu, bet Marina vēl iepakaļ. Tā kā tajā filmā, izskatās, Marina mūk no sešasu gruzovika, bet tad tas viņu panāk, un aprij putekļu lavīnā. Melnais CX9 rāmis iegūst pelēcīgu nokrāsu, Marinai pietiktu uzkrāsot lūpas, lai izskatītos pēc geišas. Iztīram zobus, un braucam tālāk.
Līdz Kolkas ragam nejauši izvēlamies interesantāko ceļu. Dodamies gar jūras krastu, un šeit velosipēdi jāstumj, vietām jāceļ pāri sakritušiem kokiem. Jūra grauž krastu, smiltis jau apēdusi, ķeras klāt arī kokiem. Iepriekšējās dienas snieguma nogurums nepamet, un pusdienslaiku laiskojamies vietējās kafejnīcas šūpuļkrēslos.
Ceļš no Kolkas līdz Rojai bez pārsteigumiem, minam pedāļus garām priežu rindām. Tā kā Roja nemaz nav tik tālu no galvaspilsētas, redzama rosīgu cilvēku klātbūtne, biežāk redzam glaunus auto, sakoptas mājas, kultūras pasākumu plakāti. Rojā viss notiek.
Ja Rojā ir iespaids, ka viss notiek, tad Mērsragā gribētos vairāk rosības. Iebraucam un pusdienojam vietējā krogā kopā ar celtnieku brigādi. Pie Mērsraga bākas iespiegojam pārgājiena grupu. Šie savā starpā plāno kuram vajadzētu doties uz veikalu, un pavisam jauki būtu atnest saldējumu. Līdz veikalam ir 4 kilometri, interesanti cik daudz saldējuma būtu palicis pēc stundas gājiena 25 grādos.
Engurē noparkojamies viesu mājā, saimniece krievu kundze, pavada šeit vasaras, latviski nerunā. Sajūtamies nevis kā viesu mājā, kur tipiski valda sterils un bezpersonisks iekārtojums, bet šeit tā kā būtu ciemos pie ģimenes ar kuplu saimi, un kuriem ir priekšmeti un nieki katrai dzīves situācijai. Nožēloju, ka neesmu labāk dokumentējis iekārtojumu, bet katra telpa, katra siena, katrs stūris ir kā makslas darbs. Var secināt, ka saimniece ir profesionāls horderis, un horderis ar stila un kompozīcijas izjūtu. Dienu noslēdzam ar brīvdabas kino labākajās sēdvietās Rīgas Jūras līča krastā.
Septītā diena noslēdz braucienu. Esam braukuši pa Latvijas Baltijas Jūras piekrasti, bet ne reizi neesam baudījuši tās dārgumus – kūpinātās zivis. Piespiežu uztankoties ar zivīm Engures tirdziņā un kaplējam tālāk. Pusdienas Apšuciemā, galdā luči un kūpināta bute, ar ko tad arī atzīmējam finiša taisni. Dodoties pāri Milzkalnes pauguriem nedaudz atsit pieredzi Šveicē, kur cauri labības laukam ved asfaltēts veloceļš. Šeit gan tas ir auto ceļš uz Milzkalnes vilciena staciju. Vilciens pavisam tukšs līdz Jūrmalai, kur tas uzpildās līdz lūpai ar tūristiem ceļā uz Rīgu.
