Ambiciozs un klikbeitīgs virsraksts lietots ar nodomu, jo patiesi uzbraucām Latvijas virsotnē – Gaiziņā. Notikums vērā ņemams, jo parasti virsotņu iekarošana ir ilgstoša gatavošanos, fizisko spēju robežu pārvarēšana, un nedaudz drāmas. Gatavojāmies nedēļu iepriekš fiksējot atvaļinājumu, dodot ticību laikapstākļu vīram, un vēl nopirkts bagāžnieks, lai būtu ko vairāk uzkrāmēt fizisko spēju robežu pārvarēšanai nesot riteni iekšā un ārā no vilciena. Drāmai – solījums braukt 50% asfalts/ 50% grants segumu. Mūsu braucienā Gaiziņš bija vairāk kā ģeogrāfiska virsotne, brauciena virsotne vēl sekos.
Sestdienas rītā ķērām ciet pirmo vilcienu no Rīgas uz Latgali līdz Koknesei. Kaut starts 7:40, pasažieru daudz. Atradām vietu velovagonā, un mūsu uzmanību noķēra meitene ar baltu kaķēnu klēpī. Šādi tipāži braucienu padara aizraujošāku ar savu šovu. Vienā mirklī šis kaķēns tiek ielikts krātiņā, nākamajā tas ir atkal ārā, tad jātaisa pašiņš, tad jāmācās dejot, tad atkal krātiņā. Kuram līdzi just, kaķim par viņa izmantošanu, vai meitenei par garlaicīgo braucienu?
Brauciena risks bija trepe pa granteni. Iesildošie braucienu Cēsu apkārtnē vēstīja ne to labāko. Kur pavasarī bija gluds smilšu ceļš, vasarā tas pats posms uz velosipēda ir kā sēdēt uz centrifūgas. Aiz Kokneses iesildījāmies uz asfalts vulgaris, un pēc Vecbebriem tikām iepazīstināti ar patieso situāciju, labvēlīgu mums. Līdzens, uzturēts grants ceļš veda mūs tālāk uz laukiem.
Nekad neesmu bijis safari, toties gribas apgalvot, ka velobrauciens pa Latvijas laukiem būs tuvu tam. Esam dabā, ceļš vairāk kā bezceļš, un turpat dzīvnieki – kazas, aitas, govis, zosis, vanagi, zaķi, lapsas, stirnas, un suņi. Tā nu mēs te slīdam kā novērotāji pāri pļavām, cauri mežam, vietās kur koku šalkoņa ir skaļāka par balsīm, un mūsu klātbūtnes liecība ir smilšu graudiņu sprakšķēšana zem riepām.
Nepārtraukti mainīga ainava liek zaudēt laika izjūtu. Uz lauku ceļiem nav uzmācīgu kilometru stabiņu, norādot cik vēl mocību līdz nākamajam nozīmīgajam punktam. Dienas distanci plānojām ļoti konservatīvi, atvēlot vien 50-60 km starp naktsmītnēm, jo kā pieredze rāda, ar apskates punktiem tāpat pielasās klāt 5-10 km. Turklāt mēs braucam atpūtas braucienu, nevis Transcontinental Race. Mērķis ir baudīt dabu, zemi, braucienu, izvēloties retāk apciemotus ceļus.
Ceļā uz Vestienu mums dzinās pakaļ drūma paskata mākoņi, ik pa laikam pakutinot ar lāsēm. Savukārt pie Kāla ezera kāds bija pasūtījis vasaru. Jaka virsū, jaka nost, tad auksts tad karsts. Pirmās pasaules problēmas. Klāt Kāla ezers kā viens no dienas sasniegumiem, un ziņkārība spiež tikt tuvāk. Plānus sarežģī privātīpašumu klātbūtne. It kā atradām brīvu spraugu starp sētām, dodamies pa pļavu lejā pie ezera, un tur laipa ar soliņu, sirdsmājiņa, piknika galdi un peldoša nojume… privātīpašums. Neviena neredzam, nav kas celtu pretenzijas par mūsu klātbūtni. Dodoties prom saņēmām nosodošu skatienu no suņa aiz celiņam pieguļošās sētas, nerēja. Cilvēkus neredzējām. Ilgi tāpat neuzturējāmies, atbraucām 15:20, 15:45 atjēdzām izsalkumumu, un krogs Vestienā veras ciet 16:00. Minām pedāļus pēc karbonādes.
Kempingi un viesu nami ap Kāla ezeru bija aizņemti, tāpēc sazīmējām palikšanu mazā būdiņā pie Sudārdiņa ezera. Ieripojam kempingā, un esam tikai otrie viesi. Paši saimneiki aizskrējuši svinēt sestdienu. Vasara un velo brauciens dzen pēc peldes ezerā, bet neviens no mums neuzdrošinās. Ūdens auksts, vējš auksts, piespiež savilkt mugurā visas iepakotās drēbes. Ievārījām tēju litra burciņā, toties dzeram no glaunu porcelānu imitējošām krūzītēm, un fiksējām dienas iespaidus. Marina savus pierakstus nerāda.
